Pirmais grieķu-persijas karš. Persijas valdnieks Darijs I nebija apmierināts ar saviem vecājiem iekārojumiem. 514.g.p.m.ē. viņš ar lielu armija devas Ziemeļmelnās jūras piekrastes iekarošanā. Šķērsojot Bosfora šaurumu, viņš sakava frākiešus un, šķērsojot Donavu, ietriecās skitu teritorijās. Persišiem šīs karagājiens bija neveiksmīgs. Šī Darija I neveiksme deva iespēju persiešu Mazāzijas iekarotām tautām uzskāts cīņu pret persiešiem. 500.g.p.m.ē. Miletā sākas tautas sacelšanās pret persiešu kundzību. Sacelšanās vadonis bija, persiešu ieceltais par tirānu (pilsetas pārvaldnieku) Aristagors, kurš, redzot tautas noskaņojumu, atteicās no varas un iesauca tautu apbruņoties. Mileta piemēram sekoja citas grieķu pilsētas Mazāzijā. Bet dumpiniekiem nepietiktu spēka atbrīvoties no persiešu jūga. Aristagors devās uz Spartu, lai lūgtu spartiešiem palīdzību. Sparta atteicās palīdzēt milētiešiem, bet Atēnas un Eritrēja piekrīta. Šīs abas polisas sūtīja palīgā vairāk nekā 20 kara kuģus, kuri sakāva persiešu floti. Pēc uzvaras atēnieši atgriezās Grieķijā. 498.g.p.m.ē. Darijs I savāca lielu floti, pieaicinot frākiešus un sāka atkarot zaudētās teritorijas. 494.g.p.m.ē. persieši atkaroja visas, agrāk viņiem piederosās, kolonijas un izpostīja Miletu. Persiešu valdnieks gribēja atriebties arī Atēnam par dumpinieku atbalstu. 490.g.m.p.ē. persiešu armija pārcēlas pāri Egējas jūrai un ieņēma pozīcijas Maratonas ielējā (40 km attālumā no Atēnām). Kopā ar persiešiem ieradās Gippijs – bijušais Atēnu tirāns, kuru atēnieši padzina. Viņš gribēja atgūt savu varu Atēnās. Atēniešu steidzīgi sagatavoja armiju ar strategu Miltiadu prieksgalā, ka arī sūtīja sūtņus Sratai ar lūgumu pēc palīdzības. Persieši cerēja sakaut atēniešus līdz spartieši ieradīsies. Kauja notika tuvu miestam Maratons. Strategs Miltiads bija pieredzējis karavadonis – viņš karoja ar persiešiem Miletas sacelšanās laikā un zināja viņu karataktiku. Miltiads izvietoja atēniešu armiju ta, lai pret pirmo persiešu uzbrukumu tika verstas atēniešu vājākas armijas daļas, bet spēcīgākas – atradās flangos (sānos). Persieši bija pieraduši ar spēcīgākām armijas daļām ietriekties pretinieka armijā, sakaut tās un uzvarēt. Šoreiz atēniešu centrs gandrīz nepretojās persiešu uzbrukumam, bet ievilināja tos kaujas dzīlēs. Un, kad persieši jau bija pārliecināti savā uzvarā, no abām pusēm tam uzbruka spēcīgākas atēniešu daļas. Persieši tika sakauti. Šajā kaujā piedalijās aptuvēni 20 000 persiešu pret 11 000 atēniešu. Persieši zaudēja 6 400 karavīru, atēnieši – 192. Senas teikas vēsta, ka pēc uzvaras kāds nezināms atēniešu karavīrs devās Atēnos, kuras bija aptuvēni 42 km attālumā, lai paziņotu priecīgu vēsts. Atskrienot līdz pilsētas laukumam, viņš paspēja tikai paziņot: “Mēs uzverējām!” un nomira. Lai saglabātu atmiņu par šo notikumu (uzvaru un skrējotāju), Senajā Grieķijā (līdz mūsdienām) tika ieviesta jaunā sporta disciplīna – maratomas distance – 42 km 195 m. Otrais grieķu-persiešu karš. Kaut gan grieķi uzvarēja persiešus Maratonas kaujā, viņi apzinajās, ka persieši var uzbrūts vēl reiz. Bija jāpadomā par labāku valsts aizsardzību. Starp Atēnu valdniekiem izveidojās dažādi viedokļi. Viena grupa, kuru pārstāvēja Aristīds, uzskatīja, ka nepieciešams palielināt smagi apbruņoto karavīru skaitu, bet otrā grupa, kuru pārstāvēja Temistokls, uzstāja, ka jāpalielina kara kuģu skaitu. Jauno kara kuģu buvēšana būtu dārgi maksājusi Atēnām, tomēr atēnieši atbalstīja Temistokla variantu un Aristīds bija padzīts no Atēnām. Īsā laikā atēniešu flote tika palielināta par 100 kuģiem. Temistokls arī mēģinaja izveidot mazo grieķu polisu savienību. Bet starp polisiem notika dažādas pretrunas. Ar to īpaši izceļās Sparta. 480.g.p.m.e. pavasarī Persiajs valdnieks Kserks I (Darija I dēls), savāca lielu armiju un devās uzbrukumā Grieķijai, šķērsojot tās ziemeļrobežas. Tajā pat laikā pie Grieķijas krastiem devās gandrīz 1000 persiešu kara kuģu. Redzot mīlzīgu persiešu armiju un saprotot kas draud Grieķijai, 30 grieķu polises apvienojās vienā savienībā. Sparta piekrīta piedalīties savienībā ar noteikumu, ka tā būs šīs apvienības armiju karavadone. Kamēr notika strīdi starp grieķu polisēm, persieši iekaroja visu Ziemļgrieķiju un tuvojās Centrālāi Grieķijai. Bet nonākt tur varēja tikai pa Termopilu kalnu šuro pārēju. Pie Termopilu pārējas nekavējoties devās apvienotā grieķu armija, kuras karavadonis bija Satrtas valdnieks Leonīds. Uzbrukumā Termopilos persiešiem bija liels pārsvars par grieķiem, bet tas nenesa tiem panākumus. Vairāk nekā divas dienas turpinājās kauja. Persiešiem bija milzīgie cilvēku zaudējumi, bet uzvarēt neidzevās. Kāds grieķis vardā Efialds piedāvāja Kserksas par lielu atalgojumu parādīt kalnos taku, kura veda grieķu aizmugurē. Naktī persiešu armija, ejot pakaļ nodevējām, šķersoja kalnu virsotni un uzbruka grieķiem no aizmuguras. Kad Ļeonīds saprata, ka ir lamatās, pavēlēja visiem vēl dzīvājiem karavīriem atstāt kara laukumu un doties pie grieķu pamatarmijas, lai Grieķijai nebūtu bezjēdzīgi zaudējumi. Bet pats, kopa ar 300 spartiešiem, palika kaujas laukumā, lai apturētu uzbrucējus un ļaut pārējiem izglābties. Milzīgs persiešu skaits zaudēja dzīvības Termopilos, visi spartieši arī nomira drosmīgo nāvē, bet pārējiem grieķiem izdevās izglābties. Termopilu kaujā persieši zaudēja 20 000 karavīru, grieķi – 4 000. Vēlāk šajā vietā tika uzstadīts piemineklis, kurā bija rakstīts: “Ceļinieks, pienāc un pavēsti mūsu pilsoņiem Lakedemonē, Ka, viņu likumiem uzticīgie, šeit mēs varonīgi nomiram.” Pēc Ļeonīda nāves persiešiem bija brīvs ceļš uz Centrālo Grieķiju. Atēnieši pameta savas mājas un pārcelās uz Salamīnas salu un daļēji – uz Peloponesu. Starp Atiku un Salanima salu grieķi izvietoja savus kuģus. Kserksa armija ieņēma Atēnus. Pilsēta bija sadedzināta un izpostīta. Kserks cerēja uz vieglo uzvaru, jo viņam bija vairāk ka 1000 kara kuģu, bet grieķiem bija tikai 370 kara kuģu. 480.g.p.m.e. 27. un 28. septembrī agrā rītā persijas flote iegāja Salamīnas šurumā un sāka gatavoties kaujai. Visi grieķu kara kuģu airētāji ķerās pie airēm un kuģi devās pretīm uzbrucējiem. Nelieli grieķu kuģi – trijeras (tā viņu devēja, jo katrā kuģa sānā bija trīs airu rindas, ar kurām airēja līdz 170 airētāju) bija pielagoti Egejas jūras seklajiem, rīfu bagātājiem ūdeņiem. Kuģi varēja viegli manevrēt, tie bija ātrie un vieglie – viegli vārēja mainīt kustības virzienu un ātrumu. Grieķu jūrnieku labi pārzināja piekrasti, rīfus, zemūdens akmenus un seklumus, bet persiesiem šī vieta nebija pazīstama. Pie tām persieši nebija pieredzējuši jūras braucēji. Tanī laikā kara kuģi cenšās ietriekties pretinieka kuģī, salaust tam aires un pārlaust bortu. Tādēļ kuģu priekšgali bija saasināti un ar metāla apdari. Kamēr persiešu kuģi mēģināja pārgrupēties, lai novērstu grieķu uzbrukumu, vieglie grieķu kuģi jau jetriecās viņu rindās, uzbrukot tiem un, ārti pārvietojoties, mainīja pozīcijas un uzbrūka no otras puses. Pārlūza persiešu kara kuģu borti, viens pēc otrā tie sāka grimst. Daži, mēģināja glābties no grieķu triecieniem, uzdurās uz zemūdens akmeņiem un seklājiem. Salaminas kauja beidzās ar pilnīgu grieķu uzvaru. Persieši zaudēja 200 kara kuģu, bet grieķi – 40. Kserks bija spiests atstāt Grieķiju, atstajot Ziemeļgrieķijā tikai 50 000 karavīru ar Mardoniju priekšgalā. Nākamajā 479.g.p.m.ē. apvienotā grieķu armija skāva Mardonija armiju kaujā pie Platējas pilsētas. Tajā pasā laikā grieķu flote uzvarēja persiešu floti pie Mikales raga. Kā vēsta hronikas, abas kaujas notika vienā dienā. Pēc garujošās sakāves persieši bija patriekti no Grieķijas uz visiem laikiem. Bet miera līgumu persieši parakstīja tikai pēc 30 gadiem – 449.g.p.m.e. Grieķu pilsetas Mazāzijā kļuva brīvi.